KLKI pētījums

Biedrības “Kustība par latvisku kultūru izglītībā” pētījums IZM Līdzdarbības līguma Nr.2-2/2018/198 ietvaros.

  “Tradicionālo gadskārtu ieražu svētku atspoguļojums sākumskolas un pamatskolas mācību priekšmetu, audzināšanas programmās un pedagoģiskajā procesā”

Pētījums ir  biedrības “Kustība par latvisku kultūru izglītībā”(KLKI) iniciatīva noskaidrot tradicionālo gadskārtu ieražu svētku vēsturisko izcelsmi, modulēt iespējas tos iekļaut mācību un audzināšanas programmās, kā arī apzināt Latvijas pedagogu viedokli par pedagoģisko procesu, gatavojoties svētkiem un svinot tos mācību iestādē.

Pētījuma rezultāts KLKI palīdzēs veidot digitālos mācību un metodiskos materiālus  Izglītības un zinātnes ministrijas līguma ietvaros.

Pētījumā tiek meklētas atbildes uz  problēmjautājumiem:

• kāda ir gadskārtu ieražu svētku tradīciju vēsturiskā izcelsme un attīstība laika gaitā;
• kāds ir tradicionālā kultūras mantojuma saglabāšanas un tālāknodošanas koncepts jaunlatviešu – tautiskā romantisma laikā un  tagad; kādas iezīmējas nākotnes perspektīvas;
• kādi apstākļi veicina vai kavē gadskārtu ieražu svētku, to elementu izziņu un apguvi  mācību iestādes vidē, pedagoģiskajā procesā;
• kādi ir līdz šim radītie tradicionālā kultūras mantojuma, t.sk. gadskārtu ieražu svētku apguves modeļi un kāds modelis konstatējams 2020. gadā radītajās mācību priekšmetu paraugprogrammās;
• kā skolēnu tradīciju apguves procesu ietekmē pedagogu pasaules uzskats un svētku jēgas izpratne.

Pētījumā  tiek analizēti dažādi teorētiskie avoti, programmu varianti, tiek pielietota jauktā  pētījuma metode, integrējot kvalitatīvus un kvantitatīvus aptauju datus. Pēc  secinājumu apkopošanas tiek modelēta integrēta tradicionālo gadskārtu ieražu svētku, to elementu apguve 2020. gada  paraugprogrammu ietvaros, paredzot izstrādāt digitālos mācību un metodiskos līdzekļus (pieejami: gadskartas.klki.lv) vairākiem mācību priekšmetiem.

Pētījumam ir trīs recenzenti: Dr. philol. Daiga Straupeniece, LiepU, Dr. paed., profesore Zenta Anspoka, LU,

Mg. hist. Normunds Jērums, LU Latvijas vēstures institūts.

LU profesore Dr. paed. Zenta Anspoka par pētījumu raksta:

“Mūsdienu atvērtajā un mainīgajā pasaulē notiek dažādu procesu globalizācija, kultūru integrācija, parādās arī  akulturācijas un  kosmopolītisma tendences. Šādu notikumu ietekmē  cilvēks ar vēl nepietiekamām zināšanām un  pārliecību par saviem uzskatiem var arī apjukt un  neatrast savu vietu daudzkultūru sabiedrībā.

Ja  agrāk jēdzienu “kultūra” saprata galvenokārt tikai kā garīgās vērtības, kas attiecas uz vienu un to pašu laika posmu un teritoriju ar kopīgām tipiskām pazīmēm, tad  mūsdienās šī jēdziena izpratne ir krietni paplašinājusies. Kultūra ir arī   dialogs, kurā atklājas mūsu vispārcilvēciskās un nacionālās vērtības, individuālā  kultūra citu kultūru vidē.  To raksturo  gan zināšanu un prasmju kopums, gan  attieksme pret apkārtējo pasauli un pašam pret sevi.

Solvitas Lodiņas kā biedrības “Kustība par latvisku kultūru izglītībā” vadītājas pētījums šobrīd ir īpaši aktuāls, jo Latvijā  skolas un klases gadu no gada kļūst arvien vairāk etniski, lingvistiski  un citā ziņā neviendabīgas. Svarīgi ņemt vērā, ka ne visās ģimenēs, tajā  skaitā arī latviešu ģimenēs,  mūsdienās kopš bērnības bērni tiek radināti ievērot latvisko  svētku svinēšanas tradīcijas,  sadzīvē dabiskā veidā iekļaut latviešu tautas folkloru, kaut vai vēlos rudens vakaros sociālajos tīklos pavadīto laiku  starp Mārtiņiem un Ziemassvētkiem aizstāt ar pasaku un  mīklu minēšanu, kopīgu ģimeņu vakarēšanu,   dziedāšanu u.c.

Līdz ar to skolotāja atbildība, kā  mērķtiecīgi palīdzēt skolēnam apgūt latviešu kultūru, parādīt tās savdabību un  apgūt prasmi  neatkarīgi no etniskās identitātes dabiski iejusties konkrētā kultūrvidē, arvien paplašinās.

Pētījuma plašais konteksts ļauj ieraudzīt, ka,   apgūstot kultūras mantojumu,  skolēns  apgūst ne tikai latviešu valodas un literatūras,  vēstures un  sociālo zinību, mūzikas un   vizuālās mākslas, dizaina un tehnoloģiju u.c. mācību priekšmetu programmās paredzētās zināšanas, bet arī pozitīvu attieksmi pret kultūras mantojumu. Vienlaikus  tiek aktualizēta skolēna identitāte un etniskajā kultūrā balstīts priekšstats par tādām tradicionālajām vērtībām  kā  ģimeni, valsti, dabu, darbu, u.c.,  tiek pilnveidotas skolēna sociālās prasmes, estētiskais un ētiskais pasaules uzskats, notiek  sensomotorā attīstība (prasme pārvaldīt balsi, ķermeni, u.c.), tēlainās domāšanas, iztēles un emociju pasaules pilnveidošanās.

Pētījumā  korekti norādītas visas  pētījumam atbilstošās kategorijas.  Tam ir pārliecinoša zinātniskā novitāte un praktiskā nozīmība. Veiksmīgi var izsekot  pētījuma norises gaitai un tam, kādi  ir pētījuma rezultāti, to skaidrojums.

Empīriskā  pētījuma daļā precīzi ievērots jauktā  pētījuma dizains, integrējot kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes. Dati apstrādāti  ar SPSS programmu, un tas liecina par pētījuma autores augsto pētnieciskā darba  kompetenci.

Lasītāja ērtībai darbā pievienots arī izmantoto saīsinājumu  saraksts un  pamatjēdzienu nozīmes skaidrojums.  Savukārt katras nodaļas beigās apkopotie secinājumi ļauj izsekot autores zinātniskās domas virzībai.

Teorētiskajā daļā analizētas ne tikai dažādu autoru atziņas par pētāmo problēmu, bet arī veiksmīgi izraisīta zinātniskā diskusija.  Tas skolotāju kā galveno pētījuma adresātu tikai iedrošinās, cik dažādi un mūsdienīgi var  mācību priekšmetu  saturā iekļaut informāciju par latviešu gadskārtu vēsturisko izcelšanos un svinēšanas tradīcijām, panākt, lai skolēns pakāpeniski iesaistās svētku svinēšanā un gūst intelektuālu, sociālu un emocionālu pieredzi.

Pētījuma autore neaprobežojas tikai ar vēsturisko ieskatu, bet parāda  arī to, kāda  ir tradīciju attīstība, kā katrs no mums var uzturēt dzīvas un mūsdienu skolēnam piemērotas svētku svinēšanas tradīcijas, papildinot dziesmu, ticējumu, rotaļu un  deju  krājumu.

Tajā pašā laikā autore nebaidās pievērst uzmanību arī tam, ka skolotājs nedrīkst būt paviršs un subjektīvi interpretēt folklorā vai citos avotos ietverto tradīciju vēsturisko kontekstu. Skolotāja profesionāls pienākums ir  palīdzēt katram skolēnam dziļi un objektīvi ieraudzīt tradīciju garīgo vērtību.

Pētījumā piedāvātais plašais teorētiskais materiāls un praktiskie uzdevumi  skolotājiem palīdzēs dziļāk izprast, ka katra skolēna personība veidojas konkrētā kultūrvidē, apgūstot  paaudžu paaudzēs izkoptās un saglabātās garīgās un materiālās vērtības, sava novada  (konkrētas dzīvesvietas), kurā skolēns dzimis, dzīvo un turpina attīstīties,  kultūru.

Pētījums ir noderīgs valsts izglītības politikas veidotājiem, skolotājiem, pakāpeniski pārejot uz Skola2030 projektā aktualizēto pieeju izglītības satura plānošanai un īstenošanai, kā arī mācību līdzekļu veidotājiem.”

 

Pētījuma kopsavilkums (S.Lodiņa)

1. Politiķi varētu iniciēt latviskās dzīvesziņas sistēmisku un pēctecīgu apguvi visos izglītības līmeņos. Janīnas Kursītes 1991. gadā izstrādātā tautiskā mantojuma programma ir lielisks pamats, kuru tālāk attīstīt. Tam ir nepieciešams liels finansējums, tāpēc IZM jāorganizē savu ierēdņu iesaisti Eiropas projekta rakstīšanā, jo skaidrs, ka viena cilvēka mūžs ir pārāk īss, lai uzrakstītu milzīgu apjomu ar programmām, kurās būtu tradicionālās kultūras dominante. Tautiskā mantojuma programmas, kuras pētījumā tika aplūkotas, ar laiku klusām pazuda no skolām, jo pedagoģiskajā procesā tām netika ierādīta cieņpilna vieta no politiķu
2. Izglītības programmu veidotājiem jādomā sistēmiski un pēctecīgi (skat. 26. att.), iekļaujot visus 8 gadskārtu svētkus, jo tie māca skolēniem cikliskumu visos apziņas līmeņos. Kā arī svarīgi ir svētkus aplūkot atbilstošajā gadalaikā, lai veidotos dziļāka to jēgas izjūta un ievērot vēsturisko periodu pēctecīgumu tradīciju attīstībā.
3. Jāizstrādā un sabiedrībā jāizdiskutē sistēmisks un pēctecīgs tradicionālās kultūras vērtību, elementu (skat. 8. tab.) izziņas sadalījums pa mācību priekšmetiem un klasēm. Pēc tam pedagogiem ir jāizdiskutē katra mācību priekšmeta prasmju attīstības algoritms un tad jāizveido tam tradicionālās kultūras vide – ietvars vai pamats, kurā šīs prasmes pēctecīgi un sistēmiski, latviskās dzīvesziņas vienotā veselumā attīstītos (skat. 26. att.).
4. Pedagogiem un programmu rakstītājiem uz gadskārtu svētkiem jāpalūkojas intrapsihiski (skat. 22.-23. att.) un jāsaskata to universālo vērtību. Ja tā tiks ieraudzīta, tad nekad nepastāvēs jautājums, ka svētki ir bezjēdzīgi mūsdienu skolēniem un sabiedrībai. Gadalaiku maiņa nekad nebūs bezjēdzīga. Tā ir cilvēka, pedagoga problēma – kā saskatīt šajos svētkos jēgu un kā plānot to svinēšanu.
5. Skola2030 ekspertiem jāpārskata klašu audzinātājiem domāto 2016. gadā izdoto metodiku un, ņemot par pamatu 1991. gadā izstrādāto Antas Rudzītes audzināšanas programmu, jāievieš konsekvenci identitātes jautājumos (skat. terminus 5.lpp), lai tie būtu pēctecīgi un jēdzieniski korekti tiktu programmā lietoti:

• piederība dzimtei (individuālā, personiskā identitāte, dzimumidentitāte);
• piederība ģimenei, dzimtai, tuvākai apdzīvotai vietai (lokālā identitāte);
• piederība sociālai vai iedomātai grupai – skolai, klasei, draugu kopai (sociālā, digitālā, reliģiskā identitāte);
• piederība etnosam – sentautai, tās kultūras iezīmēm (etniskā identitāte);
• piederība ciemam/ pilsētai/ novadam (reģionālā identitāte);
• piederība valstij (nacionālā, valstiskā identitāte);
• piederība cilvēcei (globālā identitāte).

 

1. Skola2030 teorētiskajos uzstādījumos ir jāparedz vieta pedagoga personībai kā paraugam skolēniem un vairāk jāpievērš uzmanība mācību vides faktoriem, kuri būtiski ietekmē un nosaka pedagoģisko procesu.
2. Lai būtu iespējami pedagoģiskajā praksē īstenot tradicionālās kultūras empīrisku iepazīšanu, aktīvi līdzdarbojoties, piedzīvojot personisku pārdzīvojumu, jāmaina tās apguve vēsturiskā diskursā, kā arī – nesaskaņoti ar dabā notiekošajiem procesiem.
3. Jāparedz lielāks finansējums folkloras kopu uzaicināšanai uz skolas pasākumiem.
4. Jāparedz apmaksātu stundu skaits, lai pielāgotu, iestrādātu, izmantotu mācību saturā tradicionālās kultūras elementus, radītu mācību metodiskos materiālus. Jāorganizē skolotāju attālinātie vai klātienes kursi un jāaprobē izveidotie materiāli, jāizdod, jāpublicē Skola2030 Digitālajā krātuvē, lai tie būtu pieejami  Latvijas skolās.
5. Jāparedz lielāks stundu skaits tradicionālās kultūras vērtību, tematu apgūšanai, lai skolēni paspētu iedziļināties tradicionālās kultūras kontekstā.
6. Jāiesaista gadskārtu svētku organizēšanā ģimenes, kas būs gan izglītojoši, gan nojauks robežas starp svētku svinētājiem un to skatītājiem no malas.
7. Jāpārskata augstskolu mācību programmas pedagogu sagatavošanai, piedāvājot minimālā apjoma kredītpunktu tradicionālās kultūras kursu obligātai apguvei, t.sk. ar praksi, kurā jāvēro gadskārtu ieražu vismaz viens no pasākumiem kādā mācību iestādē, pēc tam to analizējot teorētiski, un viens pasākums pilnībā jāizplāno un jānovada.

Pielikumi

8.tabula. Gadskārtu ieražu svētku elementi

 

 

 

1. attēls. Indivīda eksistence Dabas ciklā un izglītības procesā

(Solvitas Lodiņas zīm. 2012)

 

Pamatkoncepts šai shēmai (skat. 23. att.) – skolēniem jāmāca visas gadskārtas, neizlaižot nevienu, un  atbilstošajos laikos, lai viņu personības veidotos harmoniski, saskaņā  ar Dabu. Šāds skatījums mūsdienu skolēnam sniedz jaunu jēgas izpratni gadskārtu ieražu svētku izziņai un apguvei pedagoģiskajā procesā. (Indivīda eksistence Dabas ciklā un izglītības procesā. Lodiņa, Embrekte, Mīdere, Vītiņa, Saprovska, 2012, iekļauts kā DVD datu pielikums Lodiņa, Tobe, Eihmane, Broka, 2014).

 

Pētījuma autore – KLKI vadītāja Solvita Lodiņa